Nerūsējošā tērauda definīcija: dzelzs sakausējumus, kas satur vairāk nekā 12 procentus hroma, sauc par nerūsējošo tēraudu.
Nerūsējošā tērauda pamatīpašība ir tā izturība pret rūsu atmosfēras apstākļos un izturība pret koroziju dažādās šķidrās vidēs. (nav viegli sarūsēt)
Nerūsējošā tērauda nozīme: nerūsējošais tērauds ir vispārīgs termins nerūsējošajam tēraudam un skābju izturīgam tēraudam. Nerūsējošais tērauds attiecas uz tēraudu, kas ir izturīgs pret vājām kodīgām vidēm, piemēram, atmosfēru, tvaiku un ūdeni, savukārt pret skābēm izturīgs tērauds attiecas uz tēraudu, kas ir izturīgs pret ķīmisko impregnēšanas līdzekļu, piemēram, skābju, sārmu un sāļu, koroziju.
Nerūsējošā tērauda un skābes izturīga tērauda sakausējuma pakāpe ir liela atšķirība. Lai gan nerūsējošais tērauds ir nerūsējošs, bet ne vienmēr izturīgs pret skābēm; skābes izturīgam tēraudam parasti ir nerūsējošais tērauds.
Gaisā vai ķīmiskā korozijas vide var izturēt augsti leģēta tērauda koroziju, nerūsējošais tērauds ir skaista virsma un laba izturība pret koroziju, nav jāveic virsmas apstrāde, piemēram, krāsojums, un nerūsējošajam tēraudam piemīt raksturīgās virsmas īpašības. , ko izmanto dažādos tērauda aspektos, ko parasti sauc par nerūsējošo tēraudu.
No metalurģijas viedokļa, tā kā nerūsējošais tērauds satur hromu un uz virsmas veidojas ļoti plāna hroma plēve, šī plēve ir atdalīta no tērauda invāzijas ar skābekli, lai spēlētu lomu izturības pret koroziju. Lai saglabātu nerūsējošajam tēraudam raksturīgo izturību pret koroziju, tēraudam jāsatur vairāk par 12 procentiem hroma.
